Lasīšanas laiks: 8 min
Pagājuši 25 gadi, kopš Latvijas tauta kopīgi aizsargāja valsti no iebrucējiem. Cilvēku toreiz Rīgā bija no visiem novadiem, aptuveni 80 000 brauca un bija gatavi nevardarbīgai aizstāvēšanai. Barikādes Rīgā nebija tikai savestā tehnika un liesmojošie ugunskuri, bet tā bija pretošanās padomju režīmam, apvienojot visu tautu. Savā radu saimē vai draugu lokā ikkatrs varam atrast kādu cilvēku, kurš arī piedalījās barikādēs.
Lotārs Zariņš, Valmieras Viestura vidusskolas skolēns, aptaujājis četrus cilvēkus, kuri toreiz, barikāžu laikā, Rīgā atradās dažādās vietās, tomēr visus vienoja viens mērķis – Latvijas aizstāvēšana.
Artis Zariņš toreiz bija trešā kursa students Lauksaimniecības akadēmijā (Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Jelgavā. Starp studentiem bija jūtams patriotisma gars un alkas pēc brīvas Latvijas. Barikāžu laiku Artis atceras tikai pozitīvi, bet ar satraukumu. Neviens toreiz nezināja, kas viņus sagaida. Studentiem no Jelgavas tika uzticēts sargāt Zaķusalas televīzijas torni. Viens no stratēģiski nozīmīgākajiem objektiem Rīgā. “Laikapstākļi bija drūmi, bet kopības sajūta deva spēku un gaišumu. Bijām vairāki studenti no Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas, kuri apsargāja Zaķusalas televīzija torni.
Tika ziņots, ka centrā cilvēku pietiek, bet vairāk cilvēki jākoncentrē tieši Zaķusalā. Visvairāk cilvēku bija nepieciešam no vakara līdz rītam, jo melnos darbus dara melnās diennakts stundās. Pa dienu aizbraucām uz Jelgavu, lai kopmītnēs nomazgātos un mazliet pagulētu. Spriedelējām, kā situācija Rīgā attīstīsies, kas varētu notikt. Koordinētāji stāstīja, ka uz provokācijām nevajag atbildēt. Uzdevums bija ar dzīvo masu apturēt iespējamos iebrucējus. Ja tautā starp barikāžu dalībniekiem pamana aizdomīgus cilvēkus, vajadzēja ziņot.
Bez vardarbības un bez ieročiem atgūt brīvību kādai valstij ir fenomens. Jāpasakās Latvijas tautai, kas toreiz bija tik saliedēta, pacietīga un alkstoša pēc brīvības. Man toreiz kā studentam iekšējā pašapziņa bija ļoti latviski. Tas jūtams bija arī pārējo studentu un apkārtējo cilvēku vidū.
Referendums par otro valsts valodu bija pierādījums, ka apdraudējuma brīžos Latvijas tauta solidarizēsies. Ja pienāktu X stunda, tad Latvijai būtu aizstāvji, mūsu jaunā paaudze ir spēcīga.”
Māris Bērziņš bija liels aktīvists un Tautas padomes deputāts. Kopā ar citiem Māris atbildēja par organizatoriskajiem darbiem. Nevarēja cilvēki bariem doties uz Rīgu veidot haosu, kādam bija jāuzņemas vadīšana. Toreiz Mārim mājās bija sieva ar četrus un septiņus gadus maziem bērniem.
“Cilvēki, kuri noliek barikāžu laiku, parasti ir saskatījušies varonīgās filmas vai arī militāros jautājumos neko nesaprot. Bruņutehnika pilsētā nemaz tik efektīva nav. Šaurās ieliņās tehnika var tikt nomētāta. Desantnieki, kuri būtu gājuši cauri lamatām, tiktu pārsteigti no tautas puses.
Man 13. janvārī piezvanīja un teica, ka jābūt Tautas frontes štābā. Visi aktīvisti savācāmies un sākām organizēt. Ļoti labi ir aizbraukt, bet ir jautājumi, kā tiks atpakaļ, kurā vietā jābūt no cikiem līdz cikiem. Risinājām organizatoriskos jautājumus. Palaimējās, ka es barikāžu dienās un augusta puča laikā nakšņoju Tautas frontes Cēsu nodaļas mītnē. Pirmo nakti biju nomodā un klausījos radio.
Tautas frontei vajadzēja organizēt visu, palīgā nāca arī pagasti. Mazāk redzamais darbs, bet ļoti nepieciešams. Varas centri Cēsīs bija trīs – pilsētas padome, rajonu padome un Tautas fronte. Cilvēki jebkurā apjukuma brīdī kādam zvana. Tāpat nāca pieteikties ar ēdamajiem, cimdiem, segām un visu citu. Tautas frontē vismaz divi cilvēki visu laiku bija uz vietas – saņēma zvanus, pierakstīja un organizēja. Pirmajā naktī slēpām dokumentus un rakstāmmašīnas gan pagrabos, gan nesām uz dzīvokļiem. Jebkurā brīdi ierasties varēja iebrucēji.”
Indulis Lūsis strādāja zvejnieku kolhozā, kopā ar citiem rojiniekiem arī devās uz barikādēm. Kā saka pats Indulis – bailes nebija, tas bija pienākums. Visas dienas barikādēs nepavadīja, jo mājās gaidīja ģimene – sieva un trīs bērni. “Neko daudz nedomāju, vienkārši bija jābrauc. Toreiz strādāju zvejnieku kolhozā “Banga”. Es biju otrajā vai trešajā grupā. Visu laiku mainījās – vieni turp, otri atpakaļ. Līdzi mums bija gāzmaska, pārtika, kāds paņēma medību bisi, bet to neviens neafišēja. Teica neņemt nekādus šaujamieročus, lai nebūtu provokācijas.
Rojinieki dežūrēja pie Doma baznīcas. Visa Vecrīga bija piedzīta pilna, dažās vietās knapi varēja izspraukties cauri. Mašīnās bija salikti baļķi, betonbluķi, krāni, dažnedažāda krava. Sēdēja pie ugunskura, runājās, tāpat pastaigājās apkārt. Pasēdējām Doma baznīcā, laiks bija nepatīkams – drēgns. Tāpat mūs apciemoja filmētāju komanda ar Gvido Zvaigzni, jo viņš pats arī bija rojinieks. Jocīgi bija pēc pāris dienām skatīties, ka viņi ir sašauti. Vēlāk televīzijā sekoja līdzi, kā ārsti cīnās par Gvido Zvaigznes dzīvību.
Visi bija optimistiski, neviens neizskatījās nobijies. Barā tiekot, bailes arī pāriet. Cilvēki nāca klāt – piedāvāja tēju un maizītes.”
Ivars Briedis 1991. gadā bija Augstākās Padomes deputāts, vadīja Valmieras Viestura vidusskolu. Ivars atminas laiku, kurā latvieši bija vienoti un bez vardarbības aizsargāja savu zemi. III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, saņēmis arī barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
“13.janvāra agrā rītā apmēram pirms pieciem man piezvanīja Augstākās Padomes (AP) deputāts, kolēģis Ziedonis Ziediņš. Zvana un saka: “Ivar, steidzami braucam uz Rīgu, Lietuvā padomju tanki jau sabraukuši un cenšas ieņemt Saeimu.” Dainis Īvāns, uzstājoties radio, aicinājis visus AP deputātus pulcēties uz ārkārtas sēdi. Vienlaicīgi aicina visu latviešu tautu celties gara cīņai pret ienaidnieku. Ierodoties Rīgā, tika sasaukta AP ārkārtas sēde jautājumā par iespējamu notikumu veidošanos, kādi ir Lietuvā. Protams, pret šo pasākumu bija Interfrontes deputāti. No LPSR Augstākās padomes 201 deputāta vien 138 atbalstīja Latvijas neatkarību 1990. gada 4. maijā. Katrā ziņā, bijām vairākums par Latvijas neatkarību.
Interfrontieši bļaustījās un kliedza, ka mūs ir jāatlaiž, mēs esam nelikumīgi, Latvijā esot jāievieš komandantstunda. Vienā brīdī pat sadzirdējām izsaucienu, ka mums jau ir sagatavoti 3000 roku dzelžu. Jautājot, kāpēc tik daudz, atbilde skanēja: tāpēc, ka jūs Baltijā esat par daudz. Tātad ne tikai Latvija bija domāta, bet visas Baltijas republikas.
AP vistrakāk pret mums uzstājās Aleksejevs, Tatjana Ždanoka toreiz bija, Alfrēds Rubiks, Viktors Alksnis [aut. – aizliegta iebraukšana Latvijā], kura vectēvs bija sarkanais strēlnieks. Viena daļa no viņiem bija militāristi, varēja ievēlēt arī no armijas. Izdevās man redzēt melno sarakstu, kurā bijām iekļauti, protams, ievērojamākie vīri bija paredzēti fiziskai spīdzināšanai, bet pārējo ceļš – izsūtīšana uz Sibīriju. Plenārsēdēs Interfronte piedalījās, bet visu laiku balsoja pret un kliedza.
Galvenie uzdevumi
Uzdevums bija nodrošināt patstāvīgu valdības darbību, lai tā netiku likvidēta vai gāzta. Cenšanās kādā veidā likvidēt valdības darbu bija. Otrkārt, novirzīt lauku tehniku pareizās vietās, lai nesadrūzmētos vienuviet. Veda būvmateriālus, piemēram, māju pamata blokus, no tiem izveidoja ieeju, lai iekļūtu AP ēkā. Pats galvenais bija noskaņot cilvēkus, lai nesāktos incidenti. Nedēļas otrajā pusē staigājām un sēdējām pie ugunskuriem, bija reizes, kad viens otrs vīrs pavēra mēteli un parādīja Kalašņikova automātu, nerunājot par medību bisi. Vīri teica: dzīvi mēs nepadosimies. Cilvēki bija gatavi kaut ar pēdējo patronu šaut. Svarīgi bija runāt ar cilvēkiem, lai nerastos incidenti. Dievs nedod, ka šāvieni atskanētu no latviešu tautas puses. Skaidrs bija, ka omonieši šaus, to pierādīja Lietuvā redzētais, agrāk – Gruzijā un Azerbaidžānā. Toreiz ziema bija siltāka, salīdzinājumā ar šoziemu, sniegs bija mazāk, bet bija mitrs un drēgns. Doma baznīcā izveidoja sanitāro punktu. Rīgas slimnīcas bija gatavas jebkurā brīdī sniegt medicīnisko palīdzību. Protams, svarīgi bija arī uzturēt kontaktus ar ārzemēm. Toreiz visi savienojumi bija caur Maskavu. Mobilie telefoni nebija, svarīgi bija nosūtīt visus video un fotomateriālus uz ārzemēm, lai redzētu, kas notiek pie mums. Tajā brīdi ne Amerikai, ne Vācijai, ne Francijai nebija uzreiz labdabīga attieksme. Negribēja uzreiz tik strauji pret Gorbačovu būt.
X stunda
Jābūt gataviem arī bija X stundai. Bija doma, ka Īvānam jābrauc uz ārzemēm jau laikus. Ja gadījumā būtu vajadzīgs, tad viņš tiktu pasludināts par mūsu valdības likumīgo pārstāvi, lai dibinātu valdību ārzemēs. Toreiz cilvēkiem ielās līdzi bija mazie radioaparāti “Spīdola”, “Selga”. Vienā brīdī diktore Velta Puriņa teica: “Mēs pašlaik atstājam šīs telpas, bet drīz mūsu balsis skanēs no citurienes.” Salaspils pusē jau bija sagatavota raidstacija, kura varētu darboties, ja būtu nepieciešamība. 19. janvārī devāmies mājās, domājām, ka viss ir pierimis. 20.janvāra vakarā skatāmies televīzijā, ka lodes spindz un Iekšlietu ministriju grib ieņemt. Protams, mēs ar Ziediņu atkal steidzāmies uz Rīgu.
Tautai jādodas mājās
Pēcāk sākām apjaust, ka barikādes ir par ilgu. Pieņēmām lēmumu, ka barikādes ir jālikvidē. 27. janvārī sākās barikāžu nojaukšana. Visi mūri uzreiz netika nojaukti, palika pie radio ēkas arī. Stāvēja pie AP drošības vīri, kad nākam laukā, tad šie sastingst miera stājā un smaida. Es vienā reizē prasu: paklau, vai tad jūs interfrontiešus tāpat sagaidiet smaidot, viens atbildēja: nē, tad mums rokas kabatās, gatavi ar kulakiem atbildēt viņu bezkaunībām. Tāpat tika taisītas izbraukumu sēdes, vienreiz arī Līgatnes bunkuros. Toreiz to uzcēla, ja valdībai un partijai jābēg, tad būtu iespēja paslēpties. Valmieriešiem bija jāsargā sakaru centrāle. Sajūta bija jocīga, kad brauc Rīgā, Juglā uz ielas stāv bruņu transporti. Uzņemta bilde, kur žiguļi sastājušies pie Vanša tilta, pretī viens bruņu transportieris. Barikādēm nebija militārā nozīme, galvenais – psiholoģiskā un patriotiskā noskaņa.
Nenovērtējam, kas mums pieder
Mēs nenovērtējām, kas mums tagad pieder. Kasīšanās ap valdības veidošanu, Āboltiņas autoritārisms, ka tikai es būšu galvenā. Gardākais ēdiens latvietim latvietis, kur divi latvieši – tur trīs partijas.”
Videoatskatu uz tā laika notikumiem iespējams skatīt šeit.
